No savējiem nebaidās, tos mīl un par tiem rūpējās!

Šorīt pamodos laimīgs,

Izrādās laime dzīvo tepat kaimiņos,

Es vakar saņēmos un aizgāju ciemos….

Jā, kaimiņus neizvēlās

Tie nāk pa taisno no Dieva

un tik dabīgi liktenī iekļaujās.

Paldies Ogres novada domei, Ogres novada sociālajam dienestam, kas oficiāli ir pauduši savu nostāju Suntažu ielas 2 topošo grupu dzīvokļu sakarā. Projekts pārvarēja, izturēja birokrātiskos šķēršļus, ir piešķirts finansējums, tik daudz darba ieguldīts, jāsāk būvēt, bet izrādās, ka ir Ogres iedzīvotāju, pilnīgi neinformēta iedzīvotāju grupa, kas uzzinājusi par jaunumiem Suntažu ielā 2 un ir pret grupu dzīvokļu atrašanos šajā vietā. Top smalka vēstule, kuru parakstījuši 185 jauki, inteliģenti, pilsoniski aktīvi Ogres iedzīvotāji, kuri mīl dabu un ģimenes vērtības tur godā, tai skaitā vairāki deputāti, kuri paši bija lēmēji, taču izrādās nezināja par bargo, Suntažu ielas 2 likteni. Sociālajos tīklos vārās emocijas un uz mirkli aizmirstās pat pandēmija.

Es arī gribu izteikties, kā Ogres novada iedzīvotājs, gan kā dienas centra vadītājs.

Par grupu dzīvokļiem dzirdēju jau no 2003.gada, bet Suntažu ielas projekts sāka dzīvot manā prātā 2012.gadā. Grupu dzīvokļi toreiz jau darbojās visā Latvijā ne tikai Rīgā, bet Ogrē mēs tikai turpinājām sapņot. Ogrē ir daudz ģimeņu, kurās dzīvo īpašie bērni un šis bērna statuss paliek nemainīgs visu mūžu. „Jā mums nav viegli, tomēr mēs esam kopā, bet kā būs rīt, kad mēs vairs nespēsim?” Šis ir katras Saimenieku ģimenes jūtīgākais jautājums.

Lai nodrošinātu šīm ģimenēm cilvēcīgu atbalstu, pašvaldībā jārada sabiedrībā balstīti, secīgi pakalpojumi, kā dienas centrs bērniem, pieaugušajiem, specializētās darbnīcas, kurās apgūst, dažādas iemaņas un tiek nodrošināta iespēja strādāt ar speciālistu atbalstu, līdz gatavs strādāt kādā no sociālajiem uzņēmumiem, vai vienkārši uzņēmumiem. Un visbeidzot, ģimene, kad bērnam paliek 18, var izvēlēties grupu dzīvokli pilsētā vai grupu māju laukos. Arī cilvēkam ar invaliditāti ir tiesības uz patstāvīgu dzīvi. No 2002. gada Ogrē dienas centrs „Saime” ir vienīgais pakalpojuma sniedzējs pieaugušajiem. Kokapstrādes darbnīca, metālapstrāde, sports, minifutbols, rokdarbi, teātris, mūzika, tā ir tikai daļa no ikdienas piedāvājuma. Ja ikdiena saimeniekiem ir daudzmaz sakārtota un tajā pastāv izvēle, tad dienas centrs nespēj nodrošināt dzīves vietu. Viena daļa dzīvo drošībā ar vecākiem, bet viena daļa, mūsu klientam nepiemērotos apstākļos sociālajās mājās.

Vairāku gadu garumā, pavasarī, kultūras centrā rīkojām labdarības pasākumus “Iespēja”ar mērķi mazināt sociālās atstumtības riskus sabiedrībā un uzrunāt sabiedrību par dienas centra „Saime”vērtībām. 2015. gada tēma bija „manas mājas”. Saimenieki pauda, cik viņiem ir svarīgas mājas, cik labi, kad visi ir mājās, kuras viņiem ir tik trauslas, kuras var zaudēt līdz ar vecākiem. Pēc tam izsūtījumā uz pansionātiem. Uzstājās mākslinieki, skatītāju zāle bija gandrīz pilna, bija sirsnīga, atvērta gaisotne. Šajos pasākumos es izjutu tādu vienotību, likās, ka mēs esam ļoti mīlēti. Saimenieki bija laimīgi uz skatuves. Toreiz es sapratu, ka grupu dzīvokļiem var būt tikai birokrātiski šķēršļi, bet Ogre mūs mīl un nedos gupu dzīvokļiem pazust birokrātijas koridoros. Ir pagājuši pieci gadi, tie jaukie ļaudis, kuri toreiz bija kopā ar mums tajā zālē ir kļuvuši vēl jaukāki, taču šodien nostājušies pret mums šajā smalkajā vēstulē. Kas notika? Vai tiešām tās emocijas labdarības pasākumos neskar mūs sirds dziļumos? Smejamies no sirds tikai tad, kad kāds kutina, tapēc pakutiniet mani, Izklaidējiet mūs. Mums patīkat jūs, tādi mīlīgi uz skatuves, bet negribam jūs sev kaimiņos! Mēs esam par zaļajiem koku pudurīšiem, bet paši savām eglēm kaisām sāli, jo ne jau mēs tās nocirtām, pašas nokalta. Mēs esam labi, mēs maksājam nodokļus un zvanam uz ziedojumu telefoniem. Uz kurieni mēs tādi ejam? Ja mūsu mazbērni pēkšņi attapsies, ka ir pilnīgi nomaldījušies, mūs tur vairs nebūs un mūsu radītās vērtības virtuves sarunās der tikai pļāpāšanai ne dzīvošanai. Mūsu nospraustos mēķus mazbērni sasniegs ātri, bet dzīvot tur nebūs iespējams, jo izrādās tiem nav satura.

Vēl, lūdzu mazliet uzklausiet!

Ir lietas, kuru izvēli nosaka mans patīk, nepatīk, gribu, negribu. Tad ir lietas un ar tām saistītie procesi, kuras iesākās tālu pirms un turpināsies pēc mums, kurās vienkārši esam un tās ir lielākas par mums, mēs esam daļa no tā. Nevis es izvēlos, bet izvēlās mani. Pašam nest to ļoti smagi ja tas man nav pieņemami!

Mana apzinātā attieksme, pie kuras ļoti jāpiestrādā, šajā procesā palīdz iekļauties pašam un palīdzēt iekļauties, šajā bezgalīgajā dzīves plūsmā, vēl kādam vājākam. Mans sākums ir tikai maza daļa no tā, ko es neizvēlējos, es vairs par to necepos, bet tikai pateicos. Laiku, kad es sākos un vietu, es neizvēlējos, par to Tev Tētiņ pateicos.

Kastrānē 20.gs. seždesmitajos es sākos un vēl joprojām Ogrē turpinos! Kastrānē bērnībā bieži es ciemojos tuvākajos kaimiņos Riekstiņos un Lozberos. Cik sevi atceros, spēlējos tur vienmēr viens, jo izrādās mani kaimiņu rotaļu biedri jau gadus piecpadsmit gulēja tālo austrumu kapos. Jā, kāds izdomāja, ka viņiem tur būs labāk, iespējams kāds kaimiņš smuku vēstuli uzrakstīja. Tad kāds deputāts korektu dokumentu sastādīja, visu pareizi noformēja, īstos likuma pantus piesaistīja, bet karavīri naktī no gultas līdz vilcienam nogādāja - aizsūtīja. Visu kārtīgi izdarīja. Pats tautietis deputāts pēc smagas darba dienas mājās pārnācis, samīļoja bērneļus un devās pie miera. No rīta viņš atkal cēlās un devās partijas ģēlās (darbos). Arī šodien mūsu deputāti katru rītu ceļas, samīļo savus bērnus un dodās, katrs savas partijas lietās. Bet tauta vēro un ciešās, tā jau neko nesaprot deputātu partijas lietās, cik smagi tās cīnās. Ja pozīcijai sokās, tad opozicionāram pie tautas jādodās un jāatklāj tās visas baisās slēptās patiesības: “visam jābūt kā uz delnas”. Psihoneiroloģiskais pansionāts atvērtais būs tev kaimiņos, kur ražos trakos. Sievietes un bērni jāslēpj pagrabos, jā un tavu kaķi trakas vāveres katru dienu abižos, bāzīs riekstus visos caurumos. Izcirtīs seši hektāri meža, ne pudurīti neatstās, laukumu nobruģēs. Un tad nāks simtiem -viņi tie dīvainie cilvēciņi. Tauta palīdziet, glābiet, ejiet pa mājām un visiem sludiniet ,parakstus savāciet, lai ir ar ko pie tiesas iet! Lai ripo galvas, tad pie varas atkal būsim mēs un novadu, tad ieskaus klusums, miers. kopā iesim parādēs, pie baznīcas uzcelsim tribīni, kur mums atkal visi salutēs. Tas sporta laukums komunāru laukumā ir budžeta izšķērdēšana un vietas zaimošana, cita lieta tribīne.

Ogrenieši cik jūs esiet forši, paldies, ka ļāvāt man lauķim no Kastrānes pie jums Ogrē apmesties un drusku izteikties, šoreiz ļoti sakrājies,Man jau likās sāku iedzīvoties, bet šo jauko ļaužu vēstule man palīdzēja izšķirties, vieniem neuzbāzties, bet pie otriem skriešus doties. Tie otrie ir manējie, pirmo smalko ļaužu nepieņemtie, bet tik ļoti Dievam mīļotie! Paldies dienas centram “Saime” “ Vecākiem kopā” teātrim “Ārpus robežām”manai ‘gimenei un 185 parakstiem!

Mīļās mammas un tēti piedodiet, ka jums tas viss jādzird, jūs to neesiet pelnījuši, taču neviens nespētu tā pievērst uzmanību jūsu sāpei, kā šījezga. Es zinu, jūsu atbalstītaju ir daudz vairāk un par to pārliecināsimies jau tuvākajā laikā.

Tagad varam būt droši-Ogrē grupu dzīvokļi noteikti būs. Tie būs īpaši mājīgi, tur mūsējie dzīvos laimīgi. Tā būs psihoemocionāli dziedinoša vieta. No turienes plūdīs mīlestība, jo Dievs sevišķi mīl savus īpašos bērnus, mums tā nesanāk, bet mēs mācamies.Un daudzi tur gribēs viesoties, uzredzēšanos, jaunajos grupu dzīvokļos

P.S. Paldies Ogre, Tāds dīvains vēstījums sanāca, bet vēstules mēdz būt dažādas parakstos es pagaidām viens. ​​

Ar pavasarīgu sveicienu Jurijs Lanavojs