Labs piedāvājums - zāģējam skulptūras malkā!
Kā teikts senā jokā: ar ko kontrabass atšķiras no vijoles? Kontrabass ilgāk deg, jo vairāk malkas! Šķiet, ka tādās kategorijas par kultūru kā tādu domā arī Ikšķiles ierēdņi.
Izklausās gandrīz dramatiski, ja vien situācija nebūtu tik traģiska un skumja.
Ikšķilē, no apdzīvotā rajona Zaļās salas, dienu pirms ST lēmuma par Ikšķiles pievienošanu Ogres novadam, pazuda vides objekti. Vēsture stāsta, ka maskavieši, tuvojoties Napaleona karaspēkam, nodedzināja pilsētu, lai tā netiktu ienaidniekam. Šeit varētu vilkt paralēles un asarām acīs klāstīt par vietējo iedzīvotāju patriotismu un degsmi, ar kādu mēs aizstāvam savu dzimto pilsētu, tādēļ nolaižam pusmastā pie Domes mājas karogu un neko no tā kas vērtīgs, neatstāsim ogrēniešiem, taču lietas būtība ir pavisam vienkārša.
Pirms vairāk kā desmit gadiem, ar Domes atbalstu, Ikšķilē notika mākslinieku plenērs, kura rezultātā tapa vairāki vides objekti. Tā kā vecās pilsētas daļas apbūve un apstādījumi ir pietiekami blīvi, tad, lai izceltu objektu apjomu un radītu jaunapdzīvotās vietas “Zaļās salas” ainavisku vērtību, tika izlemts objektus izvietot jaunbūvējamā ciematā. Jau tobrīd bija skaidrs, ka kādā brīdī tie būs jāpārvieto, jo atradās uz privātas zemes. Diemžēl, tik vien bija kā Domes publiska jūsma un lepošanās par vienreizēju kultūras pasākumu, kas radīja taustāmu pievienoto vērtību pilsētvidei ilgtermiņā. Kā izrādās, šie objekti pat netika iekļauti Ikšķiles kultūras nodaļas pārraugāmo lietu sarakstā. Tos pieskatīt tika uzticēts vietējai komunālajai saimniecībai un viss. Profesionālu mākslinieku radīti vides objekti- vienīgie unikālie eksemplāri, līdzīgi kā spaiņi, kas katru vasaru tiek iekārti laternās un nosaukti par pilsētas apzaļumošanas objektiem, kā puķu dobes, kas pretēji botānikas loģikai ir ierīkotas zem lieliem lapu kokiem un pusi vasaras stāv novītušas, tiek uzticēti komunālajai saimniecībai. Mākslinieks Īle to sapratis, savus divus darbus pārveda uz Jelgavas pilsētu, kur viņa darbiem tiek nodrošināta pietiekama aprūpe un tehniskā uzraudzība. Taču pārējiem tā nepaveicās. Zemes, uz kuras objekti atradās, īpašnieks jau labu laiku brīdināja, ka vieta ir jāatbrīvo. To varēja darīt laicīgi, sagatavot jauno vietu un, izpētot objektu tehnisko stāvokli, tos pārvietot. Taču, Kultūras pārvaldei tas nebija saistoši, savukārt, komunālā daļa to izdarīja atbilstoši savai izpratnei par veicamo darbu. Rezultātā- to ko neizpostīja laika zobs, paveica dzeltens traktors un motorzāģis. Tieši tik vienkārši.
Kā izrādās, arī rekvizīti, kas atrodas Tīnūžu Kultūras mantojuma centrā, nav uzskaitīti un nodoti Ikšķiles kultūras pārvaldes pārvaldībā.
Mēs varam ar patriotiskiem saukļiem būvēt neloģisku pilsētas laukumu, tajā paredzot strūklakas kā citās pilsētās, apstādījumus kā pie lielpilsētas lielveikaliem, bet unikālus mākslas darbus gluži vienkārši sazāģēt malkā. Tāds ir tas patiesais patriotisms un izpratne par kultūru. Un, kamēr lielvārdiete- Kultūras pārvaldes ierēdne sēdēs un gaidīs, kad kāds atnesīs pārraugāmo lietu sarakstu, šīs vērtības zudīs un pazudīs. Tās vienkārši vairs nebūs. Un attieksmi pret kultūru un vērtībām mūsu bagātais novads parāda gandrīz 100- gadīgā Tautas nama remonta kvalitātē: koka logi nomainīti pret plastmasas, oriģinālā dēļu grīda pret lētām flīzēm par ķemeertiņu nemaz nerunāsim.
Sens Austrumu sakāmvārds vēsta: “Stāvot kalnā kalnu neredz”. To mēs varam piemērot Ikšķiles situācijā. Novadā ar tik senām tradīcijām un tik bagātu kultūras cilvēkresursu potenciālu tas nav novērtēts un izmantots.
Vai nav jocīgi, ka tik senai un kultūras notikumiem bagātai pilsētai kā Ikšķile vēljoprojām nav novadpētniecības muzejs? Nav un viss. Šī klātesošā kultūras vide ir cilvēku radīta un cilvēku kopta, bet, ja nenotiek pēctecība, ja pašiem ikšķiliešiem nav svarīgi to apkopot un saglabāt, tā transformējas un zūd. Var meklēt dažādus vēsturiskus aprakstus literatūrā, bet vieta, kur vienkopus šī vēsture ir redzama- nav. Katram pilsētas jaunienācējam būtu jāsāk ar muzeja apmeklējumu, lai spētu integrēties esošā vidē. Diemžēl, pašvaldībai tas nav svarīgi. Jau ilgu laiku kā kultūras jomas speciālisti ir pieņemti ne vietējie ikšķilieši. Šķiet, ka speciāli tiek radīta situācija, ka svarīgi vides un kultūras lēmumi ir jāpieņem cilvēkiem, kam nav ne emocionālās, ne vēsturiskās piesaistes vietai. Droši vien tādēļ var tikt pieņemti lēmumi, kuru sekas ir neglābjami postošas ilgtermiņā gan kultūrai, gan videi. Un pavisam nesaprotamas šķiet pretrunas starp dokumentiem, kurus Dome akceptē un reālo darbību dzīvē. Kā paredz Ikšķiles ciemu un pilsētas apstādījumu koncepcija, ko 2018. gadā ir apstiprinājusi Ikšķiles Dome, tad: “Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam iekļautas nostādnes attiecībā uz dabas kapitāla saglabāšanu, unikālu ainavu, kultūrvēsturisko un dabas elementu aizsardzību, kā arī zaļo koridoru izveidi pilsēttelpā, uzlabojot vides kvalitāti un drošu pieejamību (veloceliņi, gājēju celiņi utt.). Vizuālās sasaites Ikšķiles centra apkaimē veido lielākās būves – dzelzceļa stacija, skola, baznīcas, domes ēka, bērnu dārzs, kā arī estrādes ainavtelpa. Izteiksmīgu vizuālo efektu piešķir reljefa maiņas pie estrādes ar zaļiem pauguriem, kas eksponējas Peldu ielas ainavtelpā. Svarīgi akcentēt šīs dominantes, veidojot krāšņus un saskanīgus apstādījumus pie visiem šiem objektiem, bet paugurus izmantojot, kā pavasara sīpolaugu eksponēšanas vietu un vasaras pļavas tipa zāliena vietu, samazinot pļaušanu. “ Kā to realizē Dome? Uzbūvē bruģētu laukumu ar augiem pārsātinātu apstādījumu zonu. Mums bija dabas dota ainaviska vērtība, kuru obligāti bija jānobeidz.
Šis pats dokuments paredz, ka: ”Ikšķiles vecie kapi. Pareizticīgo kapi ar Sv.Gara pareizticīgo baznīcu (teritorija starp Daugavas prospektu un Kluso ielu ). Interesanta vieta, iekļaušanai pastaigu vai velomaršrutā, sakrālās ainavas apskates objekts”. Un vienā dienā kļūs tik pat pārpildīta ar tūristiem, kā Zilo kalnu meža takas, kas kapus izvēlēsies kā taisnāko ceļu uz plānoto jauno Rimi veikalu.
Tāda ir izpratne par kultūru un vēsturiskā mantojuma saglabāšanu.