Ikšķile un Lielvārde 13. gadsimta sākumā
12. un 13. gadsimta mijā sākās kristīgās ticības izplatīšana un krusta kari Baltijā. Vispirms šie notikumi skāra Daugavas lībiešu zemes, kurā atradās arī Ikšķile un Lielvārde. Kā zināms, 12. gadsimta beigās Ikšķilē sāka darboties katoļu sludinātājs Meinards, kurš kļuva par pirmo Livonijas bīskapu. 1184. gadā Ikšķilē tika uzcelta pirmā mūra baznīca Baltijā, nākamajā gadā arī mūra pils, no kuras daļa piederēja lībiešiem.
Pēc Meinarda nāves viņa sekotāji izvēlējās vardarbīgu jaunās ticības ieviešanas ceļu. 1200. gadā trešais Livonijas bīskaps Alberts ar daudziem krustnešiem 23 kuģos iebrauca Daugavā. Ņemot vērā tajā laikā izmantoto koges tipa kuģu ietilpību, krustnešu skaits bija vismaz ap tūkstoti. Alberts ar pavadoņiem vismaz divos kuģos devās uz Salu (Mārtiņsalu), pēc tam uz Ikšķili. Pa ceļam bīskapa svītai uzbruka lībieši, dažus ievainojot un dažus nonāvējot, tomēr, kā rakstīts Indriķa hronikā, “bīskaps un viņa ļaudis, kaut ar grūtībām, nokļuva Ikšķilē,” kur uz trim dienām tika noslēgts miers. Lai mieru garantētu, Alberts ar viltu panāca, ka gan Daugavas, gan Gaujas lībieši deva viņam ap 30 dižciltīgo dēlus par ķīlniekiem, un bīskaps devās ar tiem uz Vāciju.
1201. gada vasarā Alberts ar jauniem krustnešiem atgriezās Livonijā. Par savu galveno rezidences vietu viņš izvēlējās Rīgu, bet Ikšķili un Lielvārdi izlēņoja vasaļiem – Meiendorpas Konrādam un kādam Daniēlam. Šķiet, ka abi tomēr vēl nesteidzās apmesties sev ierādītajās vietās.
1205. gadā Konrāds tika nosūtīts uz Ikšķili, lai ikšķiliešus sagatavotu bīskapa Alberta un krustnešu uzņemšanai. Lībieši par to neizrādīja nekādu degsmi, turklāt, redzēdami tuvojamies vēl citus krustnešus, metās bēgt un laivās ar sievām un bērniem devās uz Lielvārdi, “ar to pietiekami skaidri pierādīdami, ka jau sen pieņemtā kristība viņiem bijusi nebijusi”. Lai gan Indriķis nevēstī, ka lībieši jebkādi būtu apdraudējuši krustnešus, pēdējie “ar Dieva žēlastību” nodedzināja gan Lielvārdes, gan pēc tam arī Aizkraukles pili. Atpakaļceļā lielvārdieši un ikšķilieši tomēr uzbruka krustnešiem. “No šī uzbrukuma viņi izglābās, nepiedzīvojuši nekādas lielās briesmas, un nokļuva Ikšķilē. Redzēdami, ka šī kādreiz bīskapa Meinarda celtā pils ir ļoti stipra un stāv pamesta, viņi nosprieda, ka līvi, kuri, kaut arī kristīti, tomēr joprojām bija dumpīgi un neticīgi, nav šāda nocietinājuma cienīgi. Tāpēc viņi to piešķīra Konrādam par lēni un atstāja viņam no krustnešiem dažus drosmīgus un kaujasspējīgus vīrus.” Teiktais nozīmē, ka tagad Konrāds ieguva arī lībiešiem piederošo pils daļu. Turpmākie notikumi izvērtās visai dramatiski. Lai nodrošinātos ar pārtiku, krustneši sāka pļaut jau nobriedušos lībiešu sējumus. Kad visi visi apcirkņi bija pilni, bīskaps Alberts atstāja Ikšķiles pilī karotāju grupu un ar pārējiem krustnešiem atgriezās Rīgā. Palikušie turpināja novākt ražu, taču tiem uzbruka lībieši un nonāvēja 17 krustnešus, turklāt dažus no viņiem ziedoja saviem dieviem. Uz ko gan citu varēja cerēt maizes laupītāji? Lībiešiem tomēr izdevās izlīgt ar bīskapu, viņi deva bīskapam ķīlniekus un kārtējo reizi apsolīja kristīties.
Nākamajā – 1206. gadā brieda jauni konflikti, šoreiz ar Polockas kņaza līdzdalību. Lai atrisinātu domstarpības Polockas, lībiešu un bīskapa Alberta starpā, tika rīkotas sarunas pie Ogres upes, taču bīskaps atteicās no tām. Lībieši tomēr sāka pulcēties norunātajā vietā un pēc tam gan Daugavas novadu lībieši, gan turaidieši un kādi lietuvieši sanāca Salā ar nodomu uzbrukt Rīgai. Uzzinājis par notiekošo, bīskaps Alberts sasauca nesen dibinātā Zobenbrāļu ordeņa brāļus, krustnešus un rīdziniekus un nolēma doties uzbrukumā Salai. Sīvo cīņu, kurā krita viņu vadonis Ako, lībieši zaudēja. Pēc neveiksmēm lībieši lūdza mieru un solīja kristīties. 1206. gads tādējādi iezīmēja kristīgās baznīcas varas izplatīšanos gan pār Daugavas lībiešu novadiem, gan Turaidu un Idumeju, gan Cēsu vendiem.
Vēl reizi pret bīskapa varu lībieši mēģināja sacelties 1212. gadā, kad nemierus aizsāka Autīnes novada latgaļi. Indriķa hronikā vēstīts, ka Sateseles lībieši ataicinājuši pie sevis turaidiešus, saliešus, lielvārdiešus “un visus līvus” (acīmredzot arī ikšķiliešus), lai kopīgi vērstos pret vāciešiem. Par to uzzinājis Lielvārdes Daniēls, tādēļ “lika saņemt ciet visus šī novada [Lielvārdes] vecākos – ļauno nodomu līdzzinātājus, ieslodzīja viņus cietumā un aizdedzināja viņu pili”. Arī šī tā sauktā Autīnes sacelšanās beidzās neveiksmīgi, iezīmējot lībiešu novadu – arī Ikšķiles un Lielvārdes – galīgu pakļaušanu Rīgas bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa varai.
Meiendorpas Konrāds, kuram bija piešķirta Ikšķile, acīmredzot bija bīskapa Alberta ļoti ieredzēts, jo 1224. gadā viņš par lēni ieguva arī pusi Jersikas valsts. 13. gadsimta vidū Ikšķile nonāca Bardevisu dzimtas rokās; 13. gadsimta beigās šī dzimta kļuva pazīstami ar jaunu vārdu, kas aizgūts no Ikšķiles nosaukuma – fon Ikskili.
13. gadsimta sākuma notikumos minētās Lielvārdes lībiešu pils vieta atrodas pie Rumbiņas ietekas Daugavā, Rumbiņas kreisajā krastā. Vēlāk tur uzcelta Rīgas arhibīskapa pils, kuras drupas vēl saglabājušās. Daniēls Lielvārdē apmetās 1206. vai 1207. gadā, taču savu mītni izveidoja iepretī lībiešu pilij Rumbiņas kreisajā krastā – senā baltu pilskalnā Dievukalnā. Pēc Daniēla nāves Lielvārde piederēja Rīgas domkapitulam, pēc tam Rīgas arhibīskapam.
Muntis Auns, vēsturnieks, Dr. hist., LU Latvijas vēstures institūts
2016. gada novenbrī tapa IEDZĪVOTĀJU STĀSTS, kurā Muntis pastāsta par senākām apmetnes vietām, kur mūsu novadā un arī Latvijas teritorijā ir dzīvojuši cilvēki. Kā izrādās, pirmās cilvēku apmetnes ir atrastas tieši mūsu novadā.
Vēl daži Munta darbi:
Latvijas Muzeju biedrības Gada balva 2020
Muntis Auns “Ikšķiles novads. Vieta, kur sākās Latvija.”
APVIENĪBA IEDZĪVOTĀJI